Maija pēdējā svētdienā diegabikši sanāca kopā uz šī mācību gada pēdējām nodarbībām.
Kā jau mācību gada beigās mēdz būt, šī drīzāk mums bija svētku nevis mācību diena, jo mēs gatavojāmies māmiņu apsveikšanai un svinējām māmiņdienu. Mazie bērni nodarbībās runāja par ģimeni. Daži bērni bija mājās uzzīmējuši savu ģimeni un skoliņā to parādīja, pastāstot pārējiem kā sauc viņu māsas, brāļus, tēti un māmiņu.
Pie ģimenes vairāki bērni minēja arī savus mīluļus mājdzīvniekus. Skolotāja pienākumus šoreiz bija uzņēmies tētis Roberts. Bērni veidoja arī apsveikumu māmiņām, zīmējot un līmējot savai māmiņai sapņu māju, un mācījās apsveikuma dziesmas.
Savukārt lielie bērni māmiņas sveica ar izrādi par bruņurupucēnu Diegabiksi, kura vārdā ir arī nosaukta mūsu skola. Lai visi skolas bērni zinātu, kas tas Diegabiksis tāds ir, grāmatu par Diegabiksi mēs katru gadu kopīgi izlasām. Taču šogad nolēmām, ka būtu jaukāk, ja lasīšanas vietā lielākie bērni to varētu izspēlēt un parādīt gan vecākiem, gan jaunākās grupas bērniem.
Kad bijām nodziedājuši apsveikuma dziesmas, Matīss noskaitījis skaistu dzejolīti un mazie bērni uzdāvinājuši māmiņām savus zīmējumus, bija pienācis brīdis izrādei.
Mēs visi varējām izsekot Diegabikša (Anna) gaitām pasaulē un tam, ko viņš piedzīvoja un iemācījās, satiekot savā ceļā gudro Akmeni (Nadīne), izpalīdzīgo Taciņu (Inta), vareno Kalnu (Luīze), jauko Vardīti (Jasmīne), briesmīgo Zalkti (Florans), strādīgo Mākoni (Nadīne), ļoti steidzīgo Zaķi (Florans), skaisto Brīnumputnu (Nadīne) un Varžu kori (Matīsa vadībā).
Kā jau pirmo reizi ko tādu darot, bijām nedaudz satraukušies par to, vai viss izdosies, kā iecerēts. Taču bērni ar tādu aizrautību un centību piedalījās izrādē, ka viss noritēja vienkārši lieliski! Māmiņas (un tēti) bija priecīgi par tādu dāvanu, bet mēs paši – lepni un gandarīti par paveikto!
Pēc tam bērni varēja noskatīties filmu „Ūdensbumba resnajam runcim”, kamēr skolotājas un vecāki pārrunāja to, kā aizritējis šis mācību gads un kādi plāni un ieceres mums ir nākamajam mācību gadam.