Februāris

Februāra tikšanās reizē dziesmiņu “Mīcu, mīcu mīkliņu, cik man labi iet” dziedājām, veidojot no mīklas sava vārda pirmo burtu. Izveidotos burtiņus izrotājām ar saulespuķu sēkliņām, rozīnēm, vai apkaisījām ar kanēli un cukuru, un tad likām krāsnī cepties. Pēc tam, kā vienmēr dalījāmies grupiņās. Mazie bērni cītīgi strādāja pie pēdējā sniegavīra celšanas no dažādiem materiāliem – papīra, mannas un vates. Dziedājām arī dziesmiņas un darbojāmies ar krāsainiem tekstila gabaliem, attīstot iztēli un veidojot dažādas dabas ainavas un dabas objektus. Lielie bērni ne tikai mācījās vēsturi un latviešu valodu, bet šoreiz apguva arī senu aušanas veidu – celaiņu aušanu, ko Dzintra pagājušo reizi mācīja arī mammām. Savukārt vidējās grupiņas bērni tikmēr iestudēja pasaku „ Vecīša cimdiņš”. Māris un Elīne (pelītes pīkstītes), Reinis (viks pelēcis), Kristiāns (lācis ķepainītis), Gerhards (ezis adatainis) un Anne Fleur (gailis) iejutās palaidnīgo zvēriņu lomās. Vairākas reizes izspēlējuši un samēģinājuši šo jauko pasaku, aicinājām vecākus un pārejos skoliņas bērnus uz izrādi. Daži bērni bija iemācījušies arī tautasdziesmu par paša attēloto zvēriņu. Māris noskaitīja tautasdziesmu par pelītēm, kas palikušas mājās bez runča, peļu junkuriņa, Reinis par vilku, kuram kājas nosalušas purvus mežus bradājot, bet Kristiāns par medus kāro lācīti, kam bite koda kājiņā. Tad ‘zvēriņi’ izklīda pa mežu, un izrāde varēja sākties. Bēgot no aukstuma, zvēriņi patvērumu centās atrast pazaudētā vecīša cimdiņā.

Deju jautrību cimdiņā iztraucēja gailis. Nobijušies no gaiļa kliedzieniem, zvēriņi lauzās no cimdiņa ārā, un skriedami to saplēsa. Tā nu vecītis līdz šai dienai staigā ar vienu cimdiņu.

Jāteic, ka visi mazie aktieri savas lomas nospēlēja spīdoši un neapjuka pat brīžos, kad nācās improvizēt! Tā vidējai grupiņai ir jauna pieredze, un pēc bērnu aizrautības un spēlētprieka skaidrs, ka varam sākt domāt par nākamo iestudējumu. Izrādes noslēgumā visi kopā nodziedājām „ Kur tu teci gailīti mans” un tad ņēmām pie rokas vecākus, brāļus un māsas un kopā devāmies rotaļās – „ Adat bērni ko adati”, ‘ Mes ejam caur” un „Tūdaliņ tāgadiņ”. No sirds izdziedājušies, izdancojušies un izrotaļājušies dienas beigās mēs katrs no māla izveidojām sev mīļu zvēriņu.