Februāris

Šoreiz dienu sākām ar filmiņas “Neparastie rīdzinieki” skatīšanos, jo skolotājām un mammām bija jāpārrunā daži skolas jautājumi. Bet pēc tam gan ķērāmies pie mācībām! Matemātikas stundā lielākie bērni runāja par to, kas tikšķ dienu un nakti! Mācījāmies laika vienības – cik vienā stundā ir minūtes, cik minūtē ir sekundes. Pildījām dažādus uzdevumus un saņēmām arī mājas darbus, kur būs jānosaka, cik ir pulkstenis, jāiezīmē pulksteņa rādītājus, jāpārveido laika vienības un pēc attēla jānosaka, cik ir smilšu, elektroniskie, mehāniskie vai sienas pulksteņi. Mazāko bērnu grupiņa pa to laiku atkārtoja pagājušās reizes nodarbību tēmu par cilvēka ķermeni un izkustināja kājas, skaitot dzejolīti „Viens pa ceļu gāja”. Noklausījāmies arī latviešu tautas pasaku par Zaķi un Lapsu. Pēc tam mazajiem bērniem bija mūzikas stundiņa. Mums jau pazīstamās roku lellītes, kas atveido dažādus zvēriņus, cēla no kastes ārā pa vienam mūzikas instrumentam, kurus mēs varējām ne vien aplūkot, bet arī paši izmēģināt. Turklāt par katru zvēriņu, kas bija skolotājai rokā, mēs nodziedājām kādu dziesmiņu. Sunītim rokās bija kokle, un mēs nodziedājām dziesmu „ Kas tie tādi dziedātāji”, kur teikts „sunīt’s rēja ..”. Vilciņš no kastes izvilka ģitāru, un, protams, ka mēs zinājām arī dziesmu par vilciņu! – Kopā ar mammām gājām rotaļā „ Adat bērni, ko adati” un noadījām nosalušajam vilkam siltas zeķes. Kaķītis parādīja, kā var spēlēt uz ‘veļas dēļa’ jeb ksilofona, un mēs viņam nodziedājām dziesmiņu „ Kaķīts mans”. Ežuks sita bungas un par šo adataino zvēriņu mēs zinājām dziesmiņu „ Ežuks”. Lācim rokās bija trideksnis, bet pele pūta stabulīti. Kopā ar šiem zvēriņiem dziedājām visiem tik zināmās un mīļās šūpuļdziesmas „ Aijā, žūžū lāča bērni” un „ Velc pelīte saldu miegu”. Vai zināt, ka vienīgi latviešu šūpuļdziesmās pelei uzticēts šis nopietnais pienākums – gādāt bērniem miedziņu?! Zaķītis ar trijstūri sita ritmu, un mēs, kārtīgi izlēkādamies, nodziedājām dziesmu „Zaķīts sēž uz kalniņa”. Kopā ar lielajiem bērniem, klausoties skolotājas Helgas stāstījumu par Meteņiem, kas ir ziemas pavadīšanas un pavasara gaidīšanas godi, mēs uzzinājām kādus mūzikas instrumentus mēs varētu paši pagatavot, lai radītu jautru troksni Meteņos un arī citos gadskārtu svētkos. Izrādās, ka klabadu, ko gatavo no bieza dēļa un auklas, veļas dēli, ko izmanto kā ritma rīku, koka irbuli, kam vajadzīgs tikai garš taisns zars, rūceni, kuram vajag tikai pogu un diegu, spieganu, žvanguli, eglīti un citus pašmeistarotos skaņu rīkus var uzskatīt par mūzikas instrumentu priekštečiem.  Daudzas dziesmas un rotaļas izpildījām skolotājas Aijas klavieru pavadībā. Šajā reizē kopā ar mammām mācījāmies arī deju „Tūdaliņ, tāgadiņ”, kas ļāva mums visiem pamatīgi izkustēties. Izrādās mammas prot tik labi lekt polkas soļus:). Un Florana mamma Liene uzspēlēja mums arī ģitāru. Tā tik tiešām bija īsta mūzikas diena! Liels prieks bija redzēt mūsu pulkā Amēliju un Tristana pavisam mazo brālīti Sebastianu, kuri uz skoliņu pie diegabikšiem bija ieradušies pirmo reizi. Mācību dienas otrajā pusē lielākajiem bērniem bija Latvijas vēstures un Latvijas ģeogrāfijas stunda, kā arī meistarošana. Vēstures stunda bija veltīta laika posmam no 19.gadsimta otrās puses līdz 20.gadsimta sākumam. Ar vecākās grupas bērniem runājām par jaunlatviešu kustību (pieminot arī tās ievērojamākos pārstāvjus Krišjāni Valdemāru un Krišjāni Baronu), par 1905.-1907.gada revolūciju, par latviešu dalību Pirmajā pasaules karā un par apstākļiem, kas noveda pie Latvijas Republikas nodibināšanas 1918.gada 18.novembrī. Ģeogrāfijā vidējās grupas bērni mācijās par Latvijas ūdeņiem. Kas ir liels saldūdens daudzums, kuru no visām pusēm apņem sauszeme? Pa sauszemes padziļinājumu plūstošs ūdens? Un ļoti liels sāļūdens daudzums? Ezers, upe un jūra! Kontūrkartē atzīmējām Latvijas lielākās upes Gauju, Daugavu, Lielupi un Ventu. Un saņēmām arī mājas darbu par Latvijas pilsētām, upēm un ezeriem. Meistarošanā mēs mācījāmies zīmēt un veidot no griķu graudiņiem latviešu rakstu zīmes – Dieva zīmi, Māras zīmi, auseklīti, ugunskrustu un citas, par kurām turpināsim runāt arī nākamajā tikšanās reizē.